Kultras Rondo

Gada jaukumi, izcēlumi un rūgtumiņš – Kultūras rondo gada satikšanās, izvēloties savas īpašās sarunas un cilvēkus, kuri atstājuši nospiedumus šim gadam. Kopā ar raidījuma veidotājiem studijā aktieris Kārlis Arnolds Avots.

"Brīvība sākas ar grāmatu". Noslēdzot Latvijas grāmatas piecsimtgadi - laiku, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Kultūras rondo kopā ar pētniekiem pārrunājam, kas ir tas būtiskākais, ko šis gads atstājis un kādas idejas raisa "Rīgas manifests" jau Jaunajam gadam. 2025. gadā pēc ilga kāpiena kalnā novembrī tika sasniegta kāda virsotne - latviešu grāmatas piecsimtgade. Aizvadītajos gados ar pētniekiem un radio kolēģiem esam pārlūkojuši un stāstījuši, kāds ir bijis laiks kopš 1525. gada, kad iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā.  Kopš decembra sākuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma noslēdzošā norišu cikla "Latviešu grāmatai - 500" izstāde "Brīvība sākas ar grāmatu". Tāpēc šoreiz saruna noris tur. Pārrunājam, ko pieci gadsimti mums atstāja mantojumā un kādas idejas jaunajam gadam raisa "Rīgas manifests. Tiesības uz lasīšanu". Sarunā piedalās Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes prodekāns zinātnes jautājumos, iz

Par cilvēcību dizainā – tā Latvijas dizaina birojam "H2E" piešķirto balvu par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas dizainu komentējuši starptautiskie eksperti. Slimnīcas sienas nav tikai sienas, tās var kļūt par atbalsta punktu, uzsver dizaina veidotāji Ingūna un Holgers Eleri. Šogad dizaina birojs "H2E" saņēmis vairākas prestižas starptautiskas atzinības, tai skaitā novērtēts "H2E" vadošo dizaineru Ingūnas un Holgera Eleru individuālais ieguldījums nozarē. Nopelnu balvu par paveikto devušies saņemt uz Sanfrancisko, ASV.

Raidījumā Kultūras rondo dodamies uz Valmieru, lai tiktos ar gleznotāju Māri Čačku un runātu gan par viņa jauno un personisko izstādi "Satelīti" Valmieras muzejā, gan par Čačkas vadītā Daugavpils Marka Rotko muzeja jauno izstāžu sezonu un pārmaiņām, savā paspārnē ņemot arī pilsētas novadpētniecības muzeju. Krāsu prieku un siltumu, ko pašlaik nevaram baudīt Latvijas dabā, šai gadalaikā krietni varam sasmelties vizuālajā mākslā. Gleznotājs Māris Čačka ar krāsām spēlējas lielos laukumos un uz audekla raksta savu dienasgrāmatu. „Mums katram ir savs “visums” – to veido cilvēki, atmiņas, notikumi un sajūtas,” – tā par savu jaunāko personālizstādi „Satelīti” Valmieras muzejā saka mākslinieks Māris Čačka. „Satelīti” ir tie redzamie un neredzamie pavadoņi, kas piepilda mūsu dzīves orbītas, un sajūtas par viņiem Čačka iegleznojis arī savos jaunākajos darbos. Šī izstāde Mārim Čačkam ir ļoti personiska – lai gan pats dzimis Varakļānos un strādā Daugavpilī, kur vada Rotko muzeju, ar Valmieru viņu vieno īpašas saites. G

Decembra sākumā ilggadējā Rēzeknes tautas teātra režisore Māra Zaļaiskalns kopā ar vēl sešām Latvijas teātra mākslā nozīmīgām personībām tika uzņemta Latvijas Teātra Zelta fonda saimē un saņēma arī Māra Šustiņa darināto, apzeltīto Goda zīmi. Rēzeknes Tautas teātra režisore Māra Zaļaiskalns kolektīvu vada jau vairāk kā 30 gadus, kuru laikā teātris vairakkārt piedalījies dažādos Latvijas teātra festivālos, un tā izrādes ir saņēmušas atzinību un izcilības balvas, izceļot gan pašas režisores darbu, gan aktieru sniegumu. Kā atzīst pati Māra, nokļūšana Latvijas Teātra Zelta fonda saimē viņai bijusi pārsteigums. Ar Māru Zaļaiskalns saruna par pieredzi, vadot Rēzeknes Tautas teātri.

Izdevniecībā "Dienas Grāmata" klajā nācis sērijas "Es esmu…" darbs par latviešu dzejnieci un dramaturģi Aspaziju (1865–1943) – Ingas Ābeles romāns "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu". Kultūras rondo sarunās un domās iepazīstam Ingas Ābeles Aspaziju, kopā pārrunājot viņas jaunāko romānu. Atveram arī Ingas Ābeles sastādīto Aspazijas dzejas izlasi. Inga ir audusi un ataudusi, no kurienes Aspazijai tā valoda, tēlainība un dramatisms. Un Tēva reize arī šoreiz skan vēl nedzirdēti. Šajā sarunā pauzes varbūt ir garākas nekā pierasts, un elpa vairāk dzirdama, bet šajā audeklā tas piedienas. Ļaujam laikam ritēt bez steidzināšanas.

Nupat klajā nākusi Zanes Zustas jaunākā grāmata „Precēto sieviešu (grēk)sūdzes”. Stāstos apkopotas 13 grēksūdzes, kas tapušas pēc sieviešu patiesiem dzīves motīviem. Tāpēc būtiska šķiet autores piebilde tūlīt aiz virsraksta: „visi stāsti šajā pasaulē ir patiesi”. Savukārt grāmatas redaktore Anda Ogriņa uzsver, ka šajos stāstos mājo romantiski sapņi, satraucošas alkas, bailes un greizsirdība. Košs izvērtīsies stāsts jeb situācija ap grāmatas vāka attēlu.  Grāmatas „Precēto sieviešu (grēk)sūdzes” atvēršanas pasākumu atklāj pati autore, nepiespiesti sarunājoties ar publiku. "Man ir ļoti liels prieks jūs redzēt, katru no jums, jo visus esmu ielūgusi un savā sirdī gaidījusi. Jā, šis vakars ir ļoti īpašs, jo šodien tiek atvērtas veselas divas grāmatas - grāmata bērniem un grāmata pieaugušajiem" tā Zane Zusta. Grāmatas "Slepenais ceļojums pie Zobmošķa" adresēta bērniem, un tā ir autores 14. grāmata. Starp citu, Zane Zusta savas literārās gaitas aizsāka 2015. gadā ar bērnu grāmatām par Pūcīti Ucipuci. Bet mēs šore

Grāmata "Dzīvais cimds" turpina pētīt un atklāt Jettes Užānes (1924-2007) daiļradi. Cēsu muzejā viņas simtgadei veltītā izstāde "Dzīvais cimds" parādīja gan cimdu adīšanas mākslu, kur tradicionālais un radošais uzbūra 20. gadsimta Latvijas kultūras pulsu. Tagad ar tādu pašu nosaukumu lasītāju rokās nonāk grāmata. Tajā apkopoti līdz šim nepublicēti Jettes Užānes cimdu stāsti, tehniskie zīmējumi un fotogrāfijas. Kultūras rondo sarunājamies ar grāmatas autori Elīnu Apsīti un horeogrāfi Liliju Liporu, kura izveidojusi dokumentālu kustību eseju "Kā man gribas iet", kas balstīta Cimdu Jettiņas dzīvesstāstā un dienasgrāmatas piezīmēs. "Decembrim es krāsas noskatījos laukā – sniedziņš tā viegli pārbiris un viss pāri bij' tāds viscaur ar maigu zeltainumu, " tā reiz teikusi Jette Užāne. Elīnas Apsītes grāmatā "Jette Užāne. Dzīvais cimds" ir gan stāsti, gan cimdu fotogrāfijas, gan tehniskie zīmējumi.  Savukārt "Kā man gribas iet…:  ir kustību, vārdu un skaņu eseja, kas balstīta dokumentālās piezīmēs un dzīvesstāsta

"Vai Tu atceries, kā piedzima Tava vecmāmiņa?" Aktrise Ieva Puķe savas vecmāmiņas hidrobioloģes Veltas Bodnieces  dzīvesstāstu iemūžinājusi izrādē, kuras vizuālo tēlu veidojusi māksliniece Katrīna Puķe. Par kopā izstāstīto stāstu saruna Kultūras rondo. "Vai Tu atceries, kā piedzima Tava vecmāmiņa?" – ar šādu šķietami neiespējamu jautājumu Ieva Puķe aicina mūs domāt par savas dzimtas stāstiem, iepazīstinot skatītājus ar savas vecmāmiņas Veltas Bodnieces skaudro, spīvas izturības un apbrīnojama gaišuma pilno dzīvesstāstu. Tikko nosvinējusi savu 50 gadu jubileju, Ieva Puķe kāpj uz Valmieras teātra Jaunās zāles skatuves un lasa šo dzīvesstāstu skatītājiem. Lai gan pusotru stundu garo ceļojumu savas mammas Svetlanas Bless mammas Veltas Bodnieces dzīves pagriezienos Ieva Puķe izstāsta pirmajā personā, viņa izvairās to saukt par izrādi, bet drīzāk – par lasījumu. Jo savu vecmāmiņu viņa netēlo. Vienkārši – ir viņai blakus, balsī iedzīvinot vecmāmiņas mūža nogalē pierakstītās atmiņas. Par maza bērna došanos līdzi tē

"Straumes" zāles atklāšana kinoteātrī "Splendid Palace" rosināja Kultūras rondo satikties ar anmācijas filmas "Straume" aizkadra māksliniekiem, lai pārrunātu, kāds viņiem ir bijis oskarotais gads – kas mainījies viņu dzīvē un darbā? Kad pērnvasar uz kinoekrāniem nonāca animācijas filma „Straume”, diez vai kāds varēja iedomāties, cik ilgspēlējoši būs tās panākumi pasaulē un ka „Straumes” vārdu turpināsim locīt arī 2025. gada beigās. Latvijas Banka tikko izlaida „Straumei” veltītu monētu, ko tūlīt izpirka, bet kinoteātra „Splendid Palace” mazā zāle pirms nedēļas ieguva „Straumes” vārdu. Bet kā šajā laikā ir klājies pašiem „Straumes” veidotājiem? Gints Zilbalodis ir nodevies nākamās filmas veidošanai un intervijas nesniedz, par producenta Matīsa Kažas un komponista Riharda Zaļupes darbiem ziņās dzirdam it bieži, bet cik daudz zinām par pārējo Latvijas komandu, kas strādāja pie filmas un ko daudz redzējām bildēs no Kannām un Losandželosas? Kā „Straumes” panākumu virpulis ietekmējis viņu dzīvi? Ar „Straumes” „ai

Mākslas muzejā "Rīgas birža" pastāvīgo ekspozīciju papildina portreta miniatūru vitrīna. Kā uzsver projekta kurators Eduards Dorofejevs, ekspozīcijā redzam skaistāko un interesantāko, dažādu stilu un dažādu līmeņu miniatūras. Izmērā nelielie portreti atspoguļo gan kopējas Eiropas, gan Baltijas reģiona mākslinieciskās īpatnības 18. un 19. gadsimtā. Portreta miniatūru izlase, kas pēc kāda laika mainīsies, vispirms piedāvā iepazīties ar 43 darbiem.  

Labu festivālu var salīdzināt ar brīvnirēju, kura jēga ir kustībā, meklējumos un izzināšanā – tā starptautiskā jaunā teātra festivāla „Homo Novus” trīsdesmitgadei veltītā grāmatā raksta kuratore Gundega Laiviņa. Grāmata, kurā savas atmiņas un liecības par šo Latvijas teātra ainavas brīvnirēju, kas bieži vien gājis laikam pa priekšu un urdījis paplašināt teātra domu un valodu, raidījuma centrā. Kultūras rondo studijā izvaicājam grāmatas sastādītāju Gundegu Laiviņu.  Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” 30 gadu jubilejas izdevums “Homo Novus grāmata / The Book of Homo Novus” ir bilingvāls izdevums, kurā festivāla mākslinieki, veidotāji un dalībnieki  dalījušies ar atmiņām un liecībām par festivālu “Homo Novus”. Šī grāmata nav atmiņu klade, kas aicina priecāties par padarīto. Tās mērķis ir, balstoties 30 gadu pieredzē, samērot padarīto ar nākotnes tendencēm. “Homo Novus grāmatai” piemīt unikāla starpdisciplināra un starptautiska daba, kas ļauj Latvijai un latviešu valodai iekļauties plašākā sarun

Vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu radītās sengrieķu traģēdijas turpina nodarbināt māksliniekus arī šodien, un par Eiripīda "Mēdejas" daudzslāņaino un plosošo vēstījumu aicina domāt tikko Valmieras teātrī tapusī izrāde. Nekontrolēta kaislība un sarežģītu ētikas dabas jautājumu šķetināšana. Kultūras rondo režisors Reinis Suhanovs un māksliniece Monika Korpa. Ierakstos uzklausām aktieri Sandi Rungi, kuram, gatavojot lomu izrādei, nācās arī tīri praktiski iemācīties virpot mālu, Mēdejas lomas atveidotājas Māras Mennikas emocijas pēc pirmizrādes un komponistu Jēkabu Nīmani, kura mūzika, kas ieskanas raidījumā, ir viens no ļoti būtiskiem izrādes "Mēdeja" elementiem. "Viena no pamattēmām, pie kurām vispār es strādāju, ir ģimene. Tā ir sabiedrības modeļa  centrs. Ja divi cilvēki uzņemas atbildību par ģimeni, tad viņi uzņemas, ja tur kaut kas noiet greizi, nav jābrīnās, ka ir katastrofa. Katastrofa var būt ļoti liela un varbūt maza," par izvēli iestudēt "Mēdeju" stāsta Reinis Suhanovs. "Man ir daudz izrāžu p

„Nespēju atteikties ne no kā.” Tā par dažādiem materiāliem, formām un apdedzināšanas tehnikām atzīst māksliniece Sanita Ābelīte. Darbojoties keramikā 25 gadus, Rīgas Porcelāna muzejā viņai pirmo reizi sarīkota retrospektīva izstāde „12:12”. Darbi no Alsungas darbnīcas atceļojuši uz Rīgu, lai krāšņi atklātu daudzpusību, kādā māksliniece rada funkcionālus priekšmetus, kas saplūst ar mazās formas tēlniecību.  Sanitas Ābelītes retrospektīva izstāde „12:12” Rīgas Porcelāna muzejā būs skatāma līdz nākama gada 8.februārim.

Latviešu animācijas panākumi pasaulē uzņem apgriezienus! Artūrs Vobļikovs – latviešu animators Londonā. Viņa latviešu valodā izveidotā animācijas filma “Filmiņu filma” (“Film Film”) tikko ieguvusi balvu “2025. gada Labākā Britu animācijas filma” Londonas Starptautiskajā Animācijas Festivālā (LIAF). Intervijā Kultūras rondo viņš stāsta, kā atradis savu ceļu tieši plastilīna animācijā. Artūra Vobļikova vārds animācijā daudziem būs jaunums. Bet, iespējams, klausoties šo interviju, atcerēsieties, ka savulaik jau esat redzējuši viņu televīzijā – kā 6. klases puiku, kurš uzvarēja leļļu animācijas konkursā, piedalījās TV šovā un pārsteidza visus ar ļoti ambicioziem nākotnes plāniem. Pagājuši desmit gadi, un Artūrs Vobļikovs tikko ir ieguvis „Labākās BRITU animācijas filmas” balvu Londonas Starptautiskajā Animācijas Festivālā (LIAF). Filmas nosaukums ir “Filmiņu Filma” jeb “Film Film”, un tas ir viņa maģistrantūras diplomdarbs Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā. Bet Artūra iepriekšējā animācijas filma "Anomālija"

Arvo Perta jubilejas gadu Latvijā noslēdz pārsteidzoša grāmata – Jonasa Sildres grafiskais romāns "Starp divām skaņām". Stāsts par komponista Arvo Perta ceļu līdz savai skaņu valodai. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju no igauņu valodas Maimu Grīnbergu, kurai arī jautājam par īpašām mūzikas pieredzēm, un atgādinām, ko par Perta mūzikas krsāsainību un dziļumu teica diriģents Kaspars Putniņš un pianists Georgijs Osokins. Šis ir Arvo Perta gads. Viņa mūziku vislabāk baudīt klātienē. Varbūt pat Arvo Perta centrā, kas atrodas mežā netālu no Tallinas. Mūsdienu mūzikas ģēnijs, minimālists, igauņu komponists Arvo Perts izgājis cauri gan klusēšanas gadiem, gan emigrācijai no padomju okupētās Igaunijas, gan pieredzējis atgriešanos Igaunijā. Šoruden viņš svinēja 90. dzimšanas dienu, bet mūziķi svin viņa gadu, ne vienu dienu. Jonasa Sildres grafiskais romāns "Starp divām skaņām" stāsta par pasaulē zināmākā igauņu komponista Arvo Perta dzīvi no dzimšanas Igaunijā 1935. gadā un savas balss un ceļa meklējumiem mūzikā l

Pēc vairāk nekā piecu gadu darba, kas prasījis lielu pacietību un ieguldījumus, noslēdzies Rīgas Svētā Pestītāja Anglikāņu baznīcas griestu remonts. Rekonstruētas oriģinālās ribu velves, atjaunojot baznīcas griestus sākotnējā izskatā, ko bija izpostījis Otrais pasaules karš. Baznīcai, kas ikdienā sniedz garīgu stiprinājumu Rīgas ārvalstnieku kopienai, ar zupas virtuvi atbalsta trūcīgos un kļuvusi par iecienītu koncertvietu vietējiem klausītājiem, tagad palīdzība vajadzīga pašai. Lai kopīgiem spēkiem nomaksātu pēdējos remonta rēķinus, Anglikāņos 13. decembrī notiks īpašs labdarības koncerts "Pacel skatu augšup!". Pēc ilgāka pārtraukuma Anglikāņu baznīcā atkal skan mūzika. Līdz ar remonta beigām atsākušies tradicionālie Pusdienlaika koncerti, kas trešdienās pulcē pilnu dievnamu. Arī 10. decembra koncerts nav izņēmums: Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas topošo ērģelnieku spēli sanākuši klausīties vairāk nekā 50 cilvēku, un daudziem tā ir tradīcija, zina teikt baznīcas ērģelniece Larisa Carjkova. Remonta dēļ Pu

Gaidot laikmetīgās dejas trīsdesmitgadi, kas tiks īpaši svinēta nākamgad, divu dažādu paaudžu horeogrāfes Olga Žitluhina un Alise Madara Bokaldere radījušas laikmetīgās dejas jaundarbus. Olgas Žitluhinas izrādi „#piecērt8000” un Alises Madaras Bokalderes „Pavedieni” rādīs 13. decembrī Valmieras teātrī.  Alises Madaras Bokalderes izrādi „Pavedieni” Valmieras teātra Apaļajā zālē rāda 13. un 14.decembrī. Biļetes uz Olgas Žitluhinas jaundarbu 13.decembrī jau izpārdotas, tāpēc horeogrāfe nākamajā vakarā piedāvā „#piecērt8000 neiekļuvušie kadri”, iekļaujot idejas, kas palika ārpus jaunradītās izrādes.

„Iegriezos Varšavas grāmatnīcā netālu no Universitātes, pat nezinot, ka tur gaidāms dzejas vakars,” raksta Ingmāra Balode par savu pirmo tikšanos ar poļu 21. gadsimta dzejas balsi Romanu Honetu. Bet Guntars Godiņš igauņu dzejniekam Haso Krulla jautā: „Kā viņam radās ideja uzrakstīt kaut ko tik savdabīgu, ko var dēvēt par īso romānu dzejā, filozofisku, mitoloģisku un asociatīvu tekstu vai pat traktātu?” Tagad, kad "Punctum" apgādā izdotas gan Romana Honeta "ziema, maldi", gan Haso Krulla "Atvere. 86 dzejoļi" latviešu valodā, tiekamies ar abiem atdzejotājiem – Ingmāru Balodi un Guntaru Godiņu. Pārrunājam par atdzeju un dzejas pārcēlumiem no vienas valodas uz otru, meklējot atbilstošas zīmes. "No brīža, kad nolēmu studēt poļu valodu un iet arvien dziļāk, neviena tikšanās nav nejauša, jo kaut kā es tomēr tajā grāmatnīcā iemaldījos. Divi no trim autoriem, kuri tajā vakarā uzstājās, man ir kļuvuši tuvi, tos esmu atdzejojusi. Tādā ziņā tā bija pat liktenīga tikšanās. Bija brīnišķīgi sākt ar to, ka es dzirdu, kā po

"Ak, Dievs, cik skaisti!" Vai šajā nosaukumā ietverta ironija? Vai rozes ir ironija? Kultūras rondo to vaicājam gleznotājai Helēnai Heinrihsonei un galerijas "Māksla XO" vadītājai Ilzei Žeivatei. Galerijā „Māksla XO” 11. decembrī atklās jaunu mākslinieces izstādi, kurā nozīmīga loma ir rozēm. Bet kāpēc Kāpēc ir bīstami gleznot puķes, kur nu vēl rozes? Helēna Heinrihsone atgriežas ar ekspozīciju, kurā galvenā loma ir rozēm. Taču šī roze nav tikai skaistuma simbols. Tā ir attiecību, ironijas un brīvības metafora — krāsas un formas pārspīlētā intensitāte, kas, kā saka pati autore, “glābj no tā, ka tu uzbrūc ar krāsu”. Māksliniece atklāj, ka atceras pirmās rozes, ko uzgleznojusi, jo pirms tam nosodījusi visus, kas glezno rozes.  "Man likās, ka tas ir banāli, pēdējais, ko varētu sieviete darīt, gleznot rozes," bilst Helēna Heinrihsone. Bet pēc kādas izstādes atklāšanas pirms daudziem gadiem darbnīca bijusi piepildīta ar ziediem un viņa sākusi pētīt ziedus, zīmēt studijās. "Tā bieži gadās, ko tu nosodi un domā