Augstk Par Zemi

Rundāles pils muzejs svin savu 50. dzimšanas dienu, izstādē „Durvis uz vēsturi: Rundāles pils muzeja darbība arhitektūras un mākslas izpētē” godinot pirmo muzeja darbinieku entuziasmu, bez atlīdzības braukājot ekspedīcijās, dokumentējot un uzņemot muzeja krājumā Latvijas seno muižu, baznīcu interjera detaļas. Izstāde ir arī stāsts par Rundāli kā ilggadēju restauratoru darba centru. Rundāles pils muzejam šī ir īpaša – 50. sezona. Tieši pirms 50 gadiem, 1972. gada janvārī, Rundāles pils no Bauskas muzeja Rundāles filiāles pārtapa patstāvīgā muzejā. Svētku svinēšana aizsākās jau maijā, ar bijušo darbinieku saietu, nesen atklātā izstāde “Durvis uz vēsturi: Rundāles pils muzeja darbība arhitektūras un mākslas izpētē” un oktobra beigās sarīkotā konference, ir jubilejas sezonas noslēdzošie pasākumi. Saruna ar izstādes “Durvis uz vēsturi: Rundāles pils muzeja darbība arhitektūras un mākslas izpētē” mākslinieci Laumu Lancmani notiek Rundāles pils pamatstāvā – fonā pa brīžam ieskanēsies izstādes apmeklētāju čīkstināt

Lindas Šmites biogrāfiskais romāns "Valdis. Ne tikai Staburaga bērns" atklāj Valdi, īstā vārdā Voldemāru Zālīti, arī kā izcilu pedagogu, tulkotāju, sabiedrisko darbinieku. Un arī kā cilvēku - patriarhālās sabiedrības un lauku dzīves kārtības apjūsmotāju, nacionālpatriotu un greizsirdīgu literātu ar dzejnieka ambīcijām. Lindas Šmites nesen iznākušais romāns “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns” savā ziņā turpina darbu, ko aizsākusi rakstniece Inguna Bauere – iepazīstina mūs no jauna ar Latvijas pirmās Atmodas darbiniekiem. Personībām, kuras pazīstam vārda pēc, reizēm arī pēc viņu paveiktajiem darbiem. Lindas Šmites romānā pienācis laiks iepazīt Valdi – īstā vārdā Voldemāru Zālīti, no cilvēcisko vājību un arī uzvaru puses, kā Raiņa, Plūdoņa, arī Pētera Stučkas laikabiedru. Rīgas Latviešu biedrības bibliotekārs un runasvīrs, Rīgas pilsētas skolu valdes loceklis, Latvijas skautu organizācijas līdzdibinātājs, Jaunatnes Sarkanā Krusta himnas latviskā teksta autors. Savas pedagoga darbības dēļ visbiežāk saistīts ar R

Trīs stāsti par pieredzēto 59. Starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē: mākslas zinātnieces Māras Traumanes, mākslinieces un mākslas kritiķes Rasas Jansones un Latvijas paviljona asistentes Marionas Baltkalnes skatījums. Sarunājamies par 127 gadus senās biennāles tradīcijas vietu mūsdienu pasaulē; par dinamiski mainīgo pasauli, kurai pat mākslinieki kā ideju avangards vairs nespēj tikt līdzi, un Ukrainas karogu pie Latvijas paviljona. 59. Starptautiskā Venēcijas mākslas biennāle – mākslas festivāls ar bagātīgām tradīcijām, pirmo reizi tika sarīkots 1895. gadā. Kā leģenda vēsta, par godu Itālijas karaļa Umberto I un Savojas Margaritas sudrabkāzām, un toreiz tajā piedalījušies 16 mākslinieki. Šobrīd biennāle izaugusi par vienu no pasaules mākslas tirgus vērienīgākajiem notikumiem ar ārkārtīgi plašu nacionālo paviljonu ģeogrāfiju. Latvija Venēcijas mākslas biennālē piedalās kopš 1999. gada, šogad Latvijas paviljonā Arsenālā iekārtota mākslinieču dueta Skuja Breiden porcelāna darbu izstāde. Visticamākais, esa

Neredzīgā Anita Šaliņa ada un darina lelles, ilggadējās žurnālistes Guntas Lūses patreizējā dzīve ir Dakteris Klauns. Divas sievietes, divas dzīves mākslas. Šis raidījums sākās ar ilggadējās žurnālistes un dr. Klauna Guntas Lūses vēstuli soctīklos: “Sveika! Man ir draudzene Anita Šaliņa, kādreiz par viņu rakstīju žurnālā “36.6”. Neredzīga sieviete, kura ada. Viņa tagad arī izgatavo milzu lelles. Ļoti radoša. Viņa dzirdēja Tavu raidījumu, un ir gatava padalīties savas dzīves radošuma pieredzē.” Raidījums, kuru Anita Šaliņa bija dzirdējusi, bija stāsts par Ruckas mākslas centra producēto, īpaši cilvēkiem ar funkcionāliem redzes traucējumiem pielāgoto izstādi “Neredzamās dzīves”, tā  šovasar bija skatāma, klausāma, taustāma Rīgā, tirdzniecības centrā “Origo”, vēlāk Vidzemes koncertzālē “Cēsis”. Savukārt es apbrīnoju Guntu Lūsi par spēju pieiet otram cilvēkam klāt, sadraudzēties, un uzreiz sākt runāt par būtisko. Un tas ir otrs iemesls, kāpēc atsaucos Guntas Lūses aicinājumam. Iejūsmina arī viņas pašas dzīves

Valmieras Drāmas teātra ēka šobrīd ir drupu kaudze, kuras Apaļajā zālē četru stundu ilgā izrādē “Nelabie. Pēc Dostojevska” jaunie teātra aktieri kaismīgi sarunājas par idejām un to izliktajām lamatām. Romānu “Velni” Fjodors Dostojevskis sarakstīja kā revolucionārisma kritiku, vīlies 1860. gadu studentu nemieros, atceroties savu dalības Petraševska nelegālajā grupējumā pieredzi. Kurā brīdī jaunu cilvēku runas par labāku nākotnes sabiedrību pāraug asiņainā terorā? To, cik pirms simts piecdesmit gadiem tapušā Fjodora Dostojevska romāna “Velni” tēmas sasaucas ar mūsdienām, pirmais pamanīja Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis, romāna nodaļu izmantojot  izrādē “Post Scriptum”. Režisors Elmārs Seņkovs, viņš arī šī raidījuma sarunbiedrs, spēra soli tālāk, burtiki pamanot romāna salāgojamību ar mūsdienām. Kas gan tāds notiek romānā “Velni”? Bariņš situētu jaunu cilvēku dzer šampanieti un runā par labākas nākotnes sabiedrības modeļiem. Viņi ir studenti, šo to  palasījuši no sava laika progresīvo autoru darbiem

Grāmata “Jauno mediju māksla. Reprezentācija un saglabāšana” ir mākslinieka un augstskolu pasniedzēja Raita Šmita piedāvājums tikt skaidrībā ar terminoloģiju jauno tehnoloģiju ietekmē dzimušās mākslas jomā, sasaistīt jauno mākslu ar mākslas vēstures tradīciju. Sevišķi interesanta ir grāmatā izklāstītā Jauno mediju kultūras centra RIXC līdzdibinātāja paša pieredze, par jauno mediju mākslas dzimšanu, attīstību, saglabāšanu Latvijā. Šobrīd un vēl līdz 16. oktobrim laikmetīgās kultūras centrā „KIM?” Rīgā skatāma jauno mediju kultūras centra RIXC ikgadējā mākslas un kultūras festivāla, kuras tēma šogad formulēta kā “Trauslā realitāte”, izstāde, oktobrī gaidāma arī konference.  Taču – kas ir jaunie mediji? Kāda bijusi šīs mākslas jomas attīstība kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem Latvijā? Raidījumā saruna ar  mākslinieku un pasniedzēju vairākās augstskolās Raiti Šmitu, nesen iznākusī grāmata “Jauno mediju māksla. Reprezentācija un saglabāšana” ir viņa piedāvājums tikt skaidrībā gan ar terminoloģiju jauno tehn

Dreimans maksā mazu īri, Miške nozadzis elektrību. Par Raini un Aspaziju kā namīpašniekiem tapis Gaidas Jablovskas pētījums "Aspazija. Rainis. Nams". Literatūrzinātnieces Gaidas Jablovskas nesen grāmatā iznākušais pētījums "Aspazija. Rainis. Nams" atklāj izcilo dzejnieku pāri gluži negaidītā rakursā: kā namīpašniekus, kā savu namu apsaimniekotājus, un arī iemītniekus. Lasot grāmatu, grūti nepamanīt, cik daudz duālas attieksmes un pretrunu ir abu valodas un domas dižgaru attieksmē pret savām miesīgajām vajadzībām. Pirms triumfālās atgriešanās no Lugāno trimdas notiek sarakste ar sagaidītājiem Rīgā, kurā cita starpā tiek saskaņota Raiņa un Aspazijas iespējamā jaunā dzīves vieta. Grāmatas autore citē kādu Raiņa 1920. gada 25. janvāra vēstuli no Kastaņolas “Mums personiskās vajadzības ir ļoti mazas: 2-3 istabas, ķēķis un pieliekamās telpas – kad mums tās dotu par brīvu no valsts vai sabiedrības, kādā namā, kur daudz telpu, piemēram, pilī. Man tik grāmatām vajadzētu telpas liekas, labāk nekā guļamistabā.“ Daža

Mākslinieks Atis Jākobsons šovasar Padures muižā iekārtojis savu darbnīcu, kurā tikko, kā arī pēdējo trīs gadu laikā tapušās gleznas tika izstādītas muižas plašajās zālēs, tās papildinot ar scenogrāfijas elementiem. Izstāde, kas jau nominēta prestižajai Purvīša balvai, apskatāma līdz septembra beigām. Kas pamudināja mākslinieku no attālināties no tumšās matērijas noslēpumiem un pievērsties portretiem un klusajām dabām? Šai raidījumā mudinām jūs paspēt vēl septembrī aizbraukt uz Padures muižu – tā atrodas netālu no Kuldīgas un tur apskatāma mākslinieka Ata Jākobsona gleznu izstāde. Mākslinieks muižā šovasar bija iekārtojis darbnīcu, viņa paša un divu gleznieciska izskata suņu klātbūtne muižai piedeva īpašu auru. Atis Jākobsons ir arī savas izstādes iekārtotājs, gleznu izvietojums muižas apakšstāva istabās nesekoja gluži izstāžu zāļu kanoniem, tās nevis virknējās, bet pārsteidza negaidītos rakursos – ielūkojoties aizdurvē, vai gleznu vispirms pamanot spogulī. Reizēm par gleznas turpinājumu kļuva virs plīts no

Šogad starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” skatē folkloras kopa “Graudi” no Tomes tika novērtēta ar pirmo kategoriju, jo bija sagatavojusi programmu ar Daugavas plostnieku dziesmām. “Graudu” izpētītā un iedzīvinātā tēma šobrīd ir aktuāla – Gaujas plostniecības interesenti, apvienojušies biedrībā, jau panākuši, ka Gaujas plostnieku prasmes kopš 2018. gada iekļautas Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. 2021. gada pavasarī, iesniegts pieteikums, nu jau valstiskā līmenī, lai Gaujas plostnieku, kopā ar vēl piecu citu valstu - Austrijas, Čehijas, Polijas, Spānijas un Vācijas plostniecības tradīcijām - tiktu iekļautas UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā. Par Daugavas plostniekiem līdz šim bija dzirdēts mazāk. Taču, lūk, Tomē joprojām dzīvas ir atmiņas ne tikai par plostnieku, bet arī Daugavas laivinieku-pārcēlāju klātbūtni. Braucot uz Tomi pēc Daugavas plostnieku dziesmām, iemantojam vēl ko būtiskāku. Satiekam cilvēkus, kuriem darbošanās folkloras kustībā i

Ukrainas dziedātāja, pedagoģe un komponiste Vira Ibrjamova-Sivorakša tiešsaistē interesentiem no Latvijas māca ukraiņu tradicionālās dziesmas jau kopš šī gada pavasara. Šī sadarbība augusta sākumā rezultējās dziedāšanas meistarklasēs Mētrienā un Drabešos, kā arī Viras dalībā Pirmajā starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā “Dabā” Sāvienas pilskalnā. Šis stāsts ir ne tikai par dziedātprasmi, drīzāk par cilvēku vēlmi meklēt caur tradicionālās kultūras vērtībām kopējo, savstarpēju atbalstu vēstures satricinājumu laikā.

Šoruden iznāks rakstnieces Daces Vīgantes romāns “Romantiķis” par auto un motosportu padomjlaikā. Stāstījumam ir vēl otrs loks, kurā tiek uzdots jautājums – kā rodas šādas personības, kurās dzinulis dzīvot citādāk ir stiprāks par bailēm sasisties. Iemesli tiek meklēti galvenā varoņa dzīvesstāstā, dzimtas un pat visā 20. gadsimta vēsturē. Rakstniece Dace Vīgante literatūrā sevi pieteica salīdzinoši nesen – 2015. gadā, taču viņas debijas stāstu krājums “Ledus apelsīns” tika pamanīts, nominēts Latvijas literatūras gada balvai. Otrais stāstu krājums - “Bumbulītis” apliecināja briedumu, bet jau šoruden gaidāms Daces Vīgantes pirmais romāns – “Romantiķis”. Sekoju rakstniecei jau no pirmajām viņas publikācijām, un iemesls pat nav meklējams stāstu kvalitātē, drīzāk kādā asinsgrupu saderībā. Ar Daci Vīganti esam laikabiedres, pagājušā gadsimta astoņdesmito, vēstures griežos pieredzētā, paaudzes sajūta viņas stāstos sakrīt ar manējo. Dacei Vīgantei piemīt spēja pierakstīt laiku, arī manas dzīves laiku. Rakstniece nes

Anna Maskava, performanču māksliniece. Šī raidījuma mērķis ir caur mākslinieces pieredzi un konkrētiem mākslas darbiem – performancēm “Morketid”, “Animacy” un “Bangas” - iepazīstināt ar performances mākslu, kas aizvien noteiktāk ieņem vietu arī Latvijas mākslas scēnā. Anna Maskava ir fotogrāfe, apguvusi šo jomu Latvijas Kultūras koledžā, Rīgas Stradiņa universitātē un Voldas universitātes koledžā Norvēģijā. Aiz Polārā loka pavadītais laiks stiprinājis mīlestību uz Ziemeļu dabu un mītisko pasaules uztveri. Annas Maskavas radošā biogrāfija šobrīd vēl nav pārāk gara. “Morketid” Kalnciema ielas kvartāla galerijā 2019. gadā bija mākslinieces pašportretu sērija, tās nosaukumu no norvēģu valodas var tulkot kā “polārā nakts” jeb “tumšais laiks”, un tie runāja par depresijas pieredzi. Izstāde un matu mazgāšana – tā bija Annas Maskavas pirmā publiskāperformance – notika performances mākslas festivāla “Starptelpa” ietvaros. Viens no šī raidījuma mērķiem – caur konkrētas mākslinieces ceļu, konkrētiem darbiem, iepazīst

Cēsīs atklāts holokaustā nogalināto ebreju piemiņai veltīts vides mākslas darbs “viens deviņi četri viens ceļš”. Pat nāve nešķiet tik briesmīga, kā apziņa, ka šie cilvēki izdzēsti no pilsētnieku atmiņas, neviens neatceras pat viņu vārdus, saka darba autori, mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo. Par darba tapšanu, tā turpinājumu Cēsu mākslas festivāla laikā, un vēstures sasaucēm ar neseniem notikumiem, saruna raidījumā Augstāk par zemi. Kad 1941. gada vasarā padomju okupāciju nomainīja nacistiskā okupācija, Latvijā sākās holokausts. Jūnija beigās dažas Cēsu ebreju ģimenes, cerībā izdzīvot, bēga uz Padomju Savienību, tomēr vairums palika. Augusta sākumā Cēsīs un citviet kādreizējā Cēsu apriņķī dzīvojošos ebrejus arestēja un augustā noslepkavoja mežā pie Niniera ezera. Daži no tiem, kas bija aizbēguši uz Padomju Savienību, izdzīvoja, bet uz dzīvi Cēsīs nekad vairs neatgriezās, traģiski, bet līdz ar to uz vairāk nekā astoņdesmit gadiem pazaudēts tika pats stāsts par ebreju klātbūtni Cēsu pilsētas dzīvē. “vi

Vārds “guld/ kuld” ar nozīmi “zelts” ir pazīstams vairākās ap Baltijas jūru runātās valodās, līdzīgi latviešu valodā no svešvalodām aizgūta “rūme” jeb istaba. Projekts "KULDRUM" ir igauņu, zviedru, latviešu sadarbības projekts, kura mērķis ir radīt “zelta vietu” savstarpējai sadarbībai stāstniecības jomā. Iepazīstinām ar stāstniecības kustības dalībniecēm no kaimiņvalstīm, Latviju šai projektā pārstāv folkloras kopēja no Kuldīgas Ina Celitāne. "KULDRUM" savu darbību aizsācis pirms mazliet vairāk nekā gada, ar Ziemeļvalstu sadarbības atbalsta organizācijas Ziemeļu kultūras punkts finansējumu. Taču jau šobrīd izveidojusies komanda ir pārliecināta, ka vēlas darboties kopā arī turpmāk, iesaistīt aizvien jaunus dalībniekus. Pa daļai vēlējuma izteiksmē – vēlot "KULDRUM" visu ieceru izdošanos, prognozēju, ka par projektā iesaistītajām “zelta” sievietēm noteikti vēl dzirdēsim  pēc pieciem gadiem, kad Liepāja kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, kā satelītpilsētu pieaicinot arī Kuldīgu, jo projekta organizator

Viesojamies Imanta Ziedoņa muzejā “Dzirnakmeņi” Murjāņos. Laikā, kas šai paša celtajā mājā vēl dzīvoja dzejnieks un aktrise Ausma Kantāne, gada lielākā viesu sanākšana bija Imantos, mājas saimnieka vārda dienā - 1. jūlijā. Šis būs stāsts par dzejnieku Imantu Ziedoni, aktrisi Ausmu Kantāni un viņu “Dzirnakmeņiem”. Braucot pa Valmieras šoseju, neskaitāmas reizes biju acījusies, kur tad ir tas Ziedoņa muzejs. No Rīgas puses iebraucot Murjāņos, strauji jāgriež pa labi, un tālākais ceļš līdzinās kritienam pasaku akā. Nebruģētajam ceļam straujš kritums, nākas ienirt augstu koku zaļumā. Imanta Ziedoņa muzejs vairākkārt redzēts Latvijas televīzijā rādītos kadros, taču dzīvā pieredze salika gluži citus akcentus. Pirmais pārsteigums jau bija pats ceļš līdz muzejam, Murjāņi padomjlaikā kļuva par galvaspilsētas inteliģences iecienītu atpūtas vietu, pa ceļam virkne ar padomjlaika vasarnīcām. Šikākas par prastļaužu mazdārziņiem, bet līdz šur tur vēl nesagruvušo 20. gadsimta sākumā būvēto Gaujas malas villu greznībai (vie

Līdz jūnija beigām Rīgas kultūras un atpūtas centrā “Imanta” skatāma izstāde “Vainaga stāsts”, kurā aplūkojami gan seni, autentiski vainagi no Liepājas muzeja krājumiem, gan šo laiku zīmolu – “Zīļu vainags”, “LaStroda”, “Kōras vainagi” u.c. – radītie atdarinājumi un fantāzijas lidojumi. Izstāde ir labs iegansts sarunai par 21. gadsimta vainagu pasūtītājām, kā arī iemesls uzdot jautājumu – kur meklējams nepārejošais, vainaga darināšanas un nēsāšanas tradīcijā? Par vainaga darināšanas tradīcijām stāsta Margarita Muntaga, zīmola “Zīļu vainags” radītāja, kura prot gan precīzi atdarināt tautas tērpa vainagu, gan arī radīt jaunu pēc pasūtītājas vēlmēm. Šai sarunā neiztikt bez Brigitas Strodas, kuras kroņi aizceļojuši uz tālām un eksotiskām zemēm, viņa arī darinājusi kroņus grupas “Tautumeitas” dziedātājām. Trešā sarunbiedre šai raidījumā būs Līga Ploriņa, Rīgas kultūras un atpūtas centra “Imanta” projektu vadītāja.

Šobrīd tirdzniecības centrā „Origo” Rīgā skatāmā izstāde “Neredzamās dzīves” ierosina sarunai vairākas tēmas. Izstāde ir daļa no lielāka starptautiska projekta, Latvijā to veidoja kopumā 15 fotogrāfi no Latvijas, Serbijas un Melnkalnes. Tā iepazīstina ar vājredzīgu cilvēku dzīvesmāku. Taču šī ir arī izstāde, kas rosina sarunu par līdz šim nepietiekami skartu tēmu – kā ar taktilo vadlīniju, 3D objektu, tiflo komentāru palīdzību iespējams vizuālās mākslas izstādes padarīt pieejamas, kā ieraudzīt “neredzamos” cilvēkus kā izstāžu apmeklētājus. Pagājušā gada vasarā izstādes autori deviņas dienas dzīvoja Ruckas mākslas rezidenču centrā, tikās ar cilvēkiem no Cēsu neredzīgo kopienas. Izstāde tirdzniecības centrā “Origo” apjoma ziņā nav liela - tā ir viena siena, kurā ir pieci stendi, katrs no tiem iepazīstina ar kādu no izstādes varoņiem – Līgu, Jūliju, kuras stāsts skan raidījuma sākumā, Leonu, Ilgu un Emeritu. Taču izstādes iepazīšanai vajag vairāk laika nekā sākumā liekas – lai noklausītos Pētera Pāsa veidoto a

Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā “Kalāči” Cēsu novada Liepas pagastā top jauna pastāvīgā ekspozīcija, kas ierosinās sarunai vairākas jaunas, līdz šim Veidenbauma dzīves un dzejas sakarā retāk skartas tēmas. Viena no tēmām, kas tajā tiks skarta, būs saruna par jauna cilvēka mentālo veselību - kā tikt galā ar trauksmaino pasaules uztveri, kā pārvarēt šķietamo neiederību sabiedrībā. Muzejs aizsācis arī projektu “Vairāk gaismas!”, kas tika atkāt 12. maijā Eiropas mentālās veselības nedēļas ietvaros un muzejpedagoģijas nodarbībās sarunājas ar jauniem cilvēkiem par viņu dzīves izjūtu. Projektā plānots iesaistīt psihoterapeitu, apmācīt pedagogus, rosināt mākslas akcijas. Darbs jau ir sācies - “Kalāčos” jau kopš pagājušā rudens jauni cilvēki tiekas, lai sarunātos par Eduarda Veidenbauma dzeju.  Ar muzejpedagoģes Baibas Rozes un zoom starpniecību tiekos ar četriem no projekta “Vairāk gaismas!” grupas dalībniekiem -  Angeliku Gabali, Lizeti Rudzīti, Karlīni Zaksu un Artūru Bieziņu - tieši viņa balsi jau dzirdējā

Šobrīd galerijā “Istaba” ir skatāma tēlnieka Ivara Miķelsona darbu izstāde “Pieskaries man…”. Uz laika ārdētiem dēļiem izstādīti durvju rokturi, kuros saskatīt var cilvēka ķermeņa aprises un arī raksturu. Mākslinieka radošajā dzīvē šobrīd aktuāls ir vēl kāds objekts, kas aicinās pieskarties – tas ir taktilais Brīvības pieminekļa modelis, kas, kā plānots, atradīsies pieminekļa pakājē un būs domāts vājredzīgiem cilvēkiem, lai viņi varētu gūt priekšstatu par Brīvības pieminekli un tā ciļņiem. Ar  galerijā  “Istaba” patlaban skatāmo Ivara Miķelsona izstādi iepazīstina galerijas vadītāja un māksliniece Linda Lūse. Viņai pievienojas mākslinieka Aivara Vīlipsona balss, kopā ar Ivaru Miķelsonu viņi ir cīņu biedri jau kopš "lietišķajiem", un sarunā Vīlipsons neslēpj, ka nav vēl aizmirsis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā sarīkoto iesvētību pazemojumus – viņš ir bijis jaunākajā kursā, Miķelsons – vecākajā. Daļa šī raidījuma ierakstu tapuši galerijā “Istaba”, izstādes “Pieskaries man … “ atklāšanā. Ārkārtīgi jaukā ga

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesores un politiķes Laimas Geikinas jaunākā grāmata  "Lūk, cilvēks! Ecce Homo. Praktiskā teoloģija". Grāmatas autore, teoloģe un politiķe Laima Geikina aplūko piemērus, kā kristīgā baznīca mūsdienās iesaistās dialogā ar sabiedrību, reaģējot un piedaloties sociālu un politisku problēmu risināšanā. Kādā veidā kristietības piedāvātie kopā būšanas un savstarpējas palīdzības modeļi var būt palīdzīgi pēcsekulārā sabiedrībā? Latvijā tikai nedaudziem akadēmiskās vides pārstāvjiem ir vēlēšanās un arī sekmīgi padodas paust savu viedokli plašākai sabiedrībai, un teoloģijas tēmas galīgi nav biežāk diskutēto vidū. Laima Geikina, pati būdama ne tikai pedagoģijas un teoloģijas doktore, bet arī kā politiķe iesaistās šajā dialogā. Tādejādi nupat iznākusī grāmata apvieno zinātnisku pētījumu ar viņas praktisko pieredzi, teologu atrasto jābūtību ar konkrētiem piemēriem, kā attiecīgā tēma tiek risināta Latvijā vai plašākā – Austrumeiropas kontekstā. Lai arī šobrīd lielākoties es